Stefans Karols
Deviņu gadu vecumā es zaudēju vecākus un nonācu kādā bāreņu namā Londonas tuvumā. Tas bija gandrīz kā cietums. Katru dienu mums lika strādāt - dārzā, virtuvē, kūtī un tīrumā. Katra nākošā diena nenesa nekādu pārmaiņu. Visa gadā mums bija viena vienīga brīvdiena - tā bija Ziemsvētku diena. Katrs zēns tad saņēma Ziemsvētku dāvanu - apelsīnu. Tas arī bija viss. Neviena salduma, nevienas rotaļlietas. Un arī šo apelsīnu saņēma tikai tie, kuri visa gada laikā nebija izdarījuši nevienu pārkāpumu. Ziemsvētku apelsīns iemiesoja sevī visa gada ilgas un cerības.
Atkal bija pienākuši Ziemsvētki. Bet šoreiz tie manai bērna sirdij šķita kā pasaules gals.
Kamēr visi pārējie zēni soļoja garām bāreņu nama pārzinim un saņēma katrs savu apelsīnu, man vajadzēja stāvēt telpas stūrī un to visu noskatīties. "Tas bija mans sods par to, ka es biju mēģinājis aizbēgt no bāreņu nama.
Kad dāvanu izdalīšana beidzās, pārējie zēni drīkstēja pagalmā spēlēties. Man pa to laiku vajadzēja iet istabā un tur pavadīt visu dienu. Biju dziļi noskumis un apkaunots. Es sēdēju krēslā, lūdzu Dievu un negribēju vairs dzīvot. Pēc kāda brīža sadzirdēju istabā solus. Kāda roka draudzīgi uzgūla manam plecam. Es ieraudzīju zēnu, kuru sauca Viljams. Rokā viņš turēja apelsīnu un sniedza to man.
Kā tas varēja notikt, es nesapratu. Kur varēja rasties apelsīns? Skatījos te uz Viljamu, te uz apelsīnu viņa rokā. Sapratu, ka gaidāms kas neparasts. "Tad es pamanīju, ka apelsīns nav vesels, bet salikts kopā no daudzām mazām daiviņām.
Acīs man sariesās asaras. Es paņēmu apelsīnu un turēju to cieši, lai neizjuktu. Desmit zēnu pagalmā bija sanākuši kopā un nosprieduši, ka arī es esmu pelnījis Ziemsvētku dāvanu - apelsīnu. Katrs zēns bija devis vienu daiviņu, tad tās rūpīgi salikuši kopā, lai rastos vesels, skaists apelsīns.
Šis apelsīns ir skaistākā Ziemsvētku dāvana visā manā dzīvē. Ta iemācīja man, cik pašaizliedzīga var būt īsta draudzība. (5ms notikums ir patiess un saistās ar kādu mācītāju, kas bija ļoti jauns, bet viņa baznīca bija ļoti veca. Mācītājs un viņa sieva palika uzticīgi vecajam dievnamam. Viņi ticēja, ka ar krāsu, āmuru un ticību baznīcu varēs atjaunot.
Vēlā decembra vakarā, kad upes ielejā plosījās vētra, liels gabals no slapjā apmetuma nokrita uz grīdas tieši aiz altāra. Sienā palika plaisa. Mācītājs skatījās uz to un sacīja: - Tēvs, lai notiek tavs prāts! — Bet viņa sieva raudāja.
Nākamajā dienā viņi abi apmeklēja kādu izsoli. Izsoles vadītājs atvēra senlaicīgu kasti un izņēma lielu galdautu, izšūtu zeltā. Tas bija skaists, piecpadsmit pēdu garš, bet ļoti sen darināts. Ko ar tādu šodien iesākt? Galdautam bija maz solītāju, un mācītājs to nosolīja par sešiem dolāriem.
Viņš galdautu piestiprināja baznīcā pie sienas, lai aizsegtu neglīto plaisu.
Ziemassvētku dienā mācītājs ievēroja kādu sievieti pie autobusa pieturas un uzaicināja nepazīstamo apsildīties baznīcā. Viņa pastāstīja, ka bijusi kādā bagātā ģimenē, lai pieteiktos par guvernanti, bet ne esot pieņemta, jo viņai kā bēglei ne esot labas angļu valodas zināšanas.
Sieviete apsēdās, nolieca galvu un kādu laiku lūdza Dievu. Piepeši sieviete piecēlās un steidzīgi tuvojās altārim, nenolaizdama skatu no galdauta. Mācītājs pasmaidīja un pastāstīja par vētras postījumu, bet likās, ka svešiniece viņu nedzird. Viņa paņēma galdauta stūri savās rokās un sacīja: — Tas ir mans! Šis ir mans viesību galdauts! - Viņa parādīja mācītājam monogrammu vienā galdauta stūrī. - Otra tāda paša nevar būt!
Lielā satraukumā sieviete pastāstīja, ka viņa esot no Vīnes. Par pretošanos nacistiem viņiem nācies atstāt dzimteni. Dots padoms bēgt atsevišķi, un tāpēc viņa esot aizbraukusi uz Sveici. Bijis plānots, ka vīrs viņai tūlīt sekošot. Viņa vairs nekad savu vīru ne esot sastapusi, tikai dzirdējusi, ka viņš miris koncentrācijas nometnē.
Es vienmēr domāju, ka tā bija mana vislielākā kļūda — aizbraukt vienai pašai. Varbūt šie vientuļie gadi bez viņa ir bijis mans sods, - viņa teica.
Ņemiet līdzi šo galdautu! Tas būs jums par piemiņu! - mācītājs sacīja. Bet satrauktā sieviete aizgāja, to nepaņēmusi.
Ziemassvētku vakarā, kad baznīca sāka pildīties cilvēkiem, izrādījās, ka greznais galdauts ir īsts pārsteigums - tas brīnišķīgi mirgoja un laistījās svecīšu gaismā. Pēc dievkalpojuma mācītājs apsveicinājās ar baznīcēniem, un visi slavēja krāšņo baznīcu. Pēkšņi mācītājs pamanīja vecāku vīru, vietējo pulksteņmeistaru, kurš uz galdautu raudzījās pavisam dīvainām acīm.
Cik savādi, — viņš teica. — Pirms daudziem gadiem Vīnē man un sievai, lai viņai mierīga dusa, piederēja tieši tāds pats galdauts.
Priecīgs satraukums pārņēma mācītāju, un viņš pulksteņmeistaram pastāstīja par sievieti, ko no rīta bija saticis. Vecais vīrs saķēra mācītāja roku. - Vai tiešām tas var būt, ka viņa ir dzīva?
Abi devās pie ģimenes, kur sieviete bija meklējusi darbu, lai uzzinātu viņas dzīvesvietu. Un, kad atnāca svētku rīts, vīrs un sieva, kas tika šķirti uz tik daudziem gadiem, nu bija atkal kopā.
Visiem, kas šo stāstu dzirdēja, vētras izsistais caurums baznīcas sienā vairs nepavisam nelikās briesmīgs. Gluži otrādi - tas ikreiz atgādināja par Dieva mīlestību, kas vada cilvēkus līdz pat sirmam vecumam...
Stefans Karols
|
Latviešu
Русский
English
Lietuviškai
Eesti keel
Polski
Français
Deutsch