Šodien ir Ziemassvētki!
Kādas dienas rīta visjaukāk pamosties, visvieglāk izšauties no gultas? Kad gulētāju jau no miega izceļ doma "Šodien ir Ziemassvētki!" Citkārt bērni, kad atskanēja zvans, pienākumu atvērt durvis labprāt atstāja citam; šodien, atskanot zvanam, uz priekšistabu metās vairāki uzreiz. Ziemassvētkos taču varēja sagaidīt ko sevišķu, tā piemēram, jauko sūtījumu, ar kuru mīļā vecmāmiņa ik gadus aplaimoja savus mazbērnus. Cik labi šī vecmāmiņa mācēja uzminēt viskarstāko slepeno vēlēšanos, kuru vecākiem izpildīt nebija pa makam!
Bet pirmā zvanītāja nebija vis nesēja, bet ņēmēja. Tā bija Vītolene, strādnieka sieva, kas Kristīnei reizēm palīdzēja mazgāt veļu un tīrīt logus un kuras bērniem māte so to bija atlicinājusi. Viņa bija atnākusi ar saviem abiem mazuļiem, bet mātei tas nebija pa prātam.
Marianna, — viņa sacīja, — vediet mazos savā istabā un padzīvojieties tur ar viņiem, kamēr es tos saukšu!
Kad meitenes bērnus bija aizvedušas, māte teica uz Vītoleni: - Kāpēc jūs mazos ņēmāt līdzi? "Tā jau viņi savas dāvanas tūliņ dabū redzēt! Vai Kristīne jums neteica, ka mums ir leļļu ratiņi un citas paijiņas, ko viņiem dāvināt?
Ak, kundze, - atteica Vītolene, — mēs jau viņus tā nevaram pieskatīt, tie paši ķer, ko tik ierauga, un, ja es ko kādreiz gribu paslēpt, tad viņi tikmēr deldz un lūdzas, kamēr dabū virsroku. Līdz Ziemassvētkiem katrs gardāks kumosiņš jau novāķēts. Es jau gan zinu, ka pie bagātiem ir citādāk, bet mums vēl neviens svētku vakars nav bijis jauks.
Mēs arī ne esam bagāti, bet, ja es arī būtu daudz mazturīgāka, svētkus es saviem bērniem sagādātu jaukus! Mani bērni nekādas lielas dāvanas nesaņem, to jūs varat iedomāties - septiņus apdāvināt dziļi ķer makā — , bet, tā kā neviens no viņiem pirms svētkiem neko neredz, tad pārsteigums ir liels. Arī piparkūkas mēs priekšlaikus nenogaršojam, un, kad mēs ar vīru pušķojam eglīti, neviens nedrīkst skatīties. Mēs bērnus pasaucam tikai tad, kad svecītes jau iedeg- tas, un tad viņi ir tik priecīgi pārsteigti, ka gavilēt gavilē, kaut arī dāvanu nav diez cik daudz.
Pie jums ir citādi, kundze, manam vīram nav nekādas patikas tā darīties. Viņš Ziemas' svētkos negrib izdot naudu.
Vai tad viņš jums neļauj pat eglīti nopirkt?
"To jau nu gan! Pērn viņš vēl eglīti pats atnesa un arī svecītes.
Nu redziet, un ko tad vēl vajag? Uzklājiet tīru drānu uz galda un salieciet šīs mantiņas, kuras es jums te noliku! Bērniem ir ar to pietiktu, bet man liekas, ka jūs arī citur, kur jūs kalpojat, šo to saņemat, vai ne?
Jā, arī Skaraiņa kundze teica, lai es pie viņas pienākot.
Pa to laiku mazos atstājiet pie mums, bet citgad saņemtās dāvanas pārnesiet paslepen. Tad jūsmājās gaviles būs tikpat lielas kā pie turīgiem. Gan jau tad arī jūsu vīram Ziemassvētki iepatiksies!
Ir jau taisnība, - sacīja Vītolene, - viņsvētdien viņš rājās, ka es jaunās ziemas drēbes, kuras pagādāja Palīdzības komiteja, bērniem biju apģērbusi jau pirms svētkiem. Bet viņi man tik ilgi ēdās virsū, kamēr es padevos.
-Bet kā tad tā) Labāk taču klausīt viņam nekā bērniem! Kas tas šovakar būtu par prieku, ja drēbītes vēl nevalkātas atrastos zem eglītes! Ja es rīkotos tā kā jūs, tad arī mans vīrs nejustu nekādu svētku prieku. Jums jāapsola: lietas, kuras es jums dodu un kuras jūs vēl saņemsit, lai vājāk ar tām bērniem sagādātu īstu Ziemassvētku pārsteigumu. Kur jūsu bērni varētu palikt, kamēr jūs visu sarīkojat?
Jā, tā būtu labi. Un vai bērni tēvam pie eglītes nevarētu atsacīt kādu pantiņu? Tādus lāču bērnudārzā māca. Tas arī iederētos Ziemassvētku vakarā. Ja jūs varat atlicināt dažus santīmus no savas peļņas, tad nopērciet savam vīram kādu kalendāru vai ko citu — un tad man vēlāk pastāstiet, vai viņš tiešām nebija priecīgs un vai arī pie jums nebija jauki!
-Es tā 6ansu, ka jūs sakāt kundze, un sirsnīgs paldies par dāvanām!
— Dariet gan tā, bet ticiet man — dāvanas vien, tiem jaukumu piešķirt varat tikai jūs pati. Sveši ļaudis svētku prieku mājās neienes, to ienes tikai māte, un bagātie trūcīgos nevar aplaimot, ja tie paši negrib laimīgi būt.
Agnese Zapere, tulkojusi Ieva Celmiņa
|