Ziemassvētku diena
Tas bija kādā Ziemassvētku dienā, kad visi — izņemot tēvamāti un mani — bija aizbraukuši uz baznīcu. Man šķiet, visa mājā mēs bijām palikušas vienas pašas. Mēs netikām ņemtas līdzi, jo viena bija par jaunu un otra - par vecu. Un mēs abas bijām noskumušas, ka mums nebija ļauts braukt līdzi uz agro rīta dziedāšanu un redzēt Ziemassvētku sveces.
Bet, mums tā vientuļām sēžot, tēvamāte sāka stāstīt.
- Reiz dzīvoja kāds vīrs, — viņa iesāka, — kas tumšā naktī izgāja meklēt uguni. Viņš staigāja no mājas uz māju un klauvēja pie katrām durvīm.
"Mīļie ļaudis, palīdziet man!" viņš lūdza.
"Manai sievai nupat kā piedzima bērns, un man jāiekur uguns, lai sasildītu viņu un mazo."
Bet bija dziļa nakts, un visi cilvēki gulēja. Neviens viņam neatbildēja.
Vīrs gāja un gāja. Beidzot viņš lielā tālumā ieraudzīja uguni spīdam. Tad viņš devās uz to pusi un redzēja, ka uguns kuras klajā laukā. Apkārt ugunskuram gulēja daudz baltu aitu, un vecs gans sēdēja un sargāja ganāmpulku.
Kad vīrs, kas meklēja uguni, piegāja pie aitām, viņš ieraudzīja, ka ganam pie kājām guļ trīs lieli suņi. Vīram pienākot, tie visi pamodās un atpleta savu milzīgo rīkli, it kā gribētu riet, bet neatskanēja ne skaņas. Vīrs redzēja, kā suņiem uz muguras saslejas spalva, viņš redzēja, kā uguns atblāzmā viz to asie, žilbinoši baltie zobi un kā suni metas viņam klāt. Viņš juta, ka viens no suņiem sakampj viņa kāju, otrs - roku un trešais sagrābj viņu pie rīkles. Bet ne žokļi, ne zobi, ar kuriem suņi gribēja kost, tiem neklausīja un vīram nenotika nekas ļauns.
Nu vīrs gribēja iet tālāk pēc tā, kas viņam bija vajadzīgs. Bet aitas gulēja tik cieši kopā ik muguru pie muguras -, ka viņš nevarēja tikt uz priekšu. Tad vīrs uzkāpa aitām uz muguras un pa tām devās pie uguns. Bet neviena no aitām nedz pamodās, nedz arī pakustējās.
Tik tālu tēvamāte bija stāstījusi netraucēta, bet nu es vairs nespēju nociesties, viņu nepārtraukusi.
Tēvamāt, kāpēc tās nedz pamodās, nedz pakustējās? - es jautāju.
To tu uzzināsi pēc brīža, — tēvamāte atbildēja un turpināja savu stāstu.
Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs — nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam. Nūja svelpdama lidoja vīram pretim, bet, pirms būtu trāpījusi, tā novirzījās sānis un aizšalca vīram garām tālu prom uz lauka.
Kad tēvamāte bija tikusi tik tālu, es viņu atkal pārtraucu:
Tevamāt, kāpēc nūja negribēja vīru sist? - Bet tēvamāte necentās man atbildēt un tik turpināja stāstījumu.
Nu vīrs piegāja pie gana un sacīja: "Manai sievai nupat kā piedzima bērns, un man jāiekur uguns, lai sasildītu viņu un mazo."
Gans mīļuprāt būtu teicis nē, bet, kad viņš iedomājās, ka suņi vīram nebija varējuši nodarīt neko ļaunu, ka aitas no viņa nebija bēgušas un ka paša nūja vīru nebija gribējusi sist, ganam mazliet sametās bail un viņš neuzdrīkstējās liegt vīram to, ko viņš lūdza.
"Ņem, cik tev vajag!" - viņš sacīja.
Selma Lāgerleva, tulkojusi Mudite Trejmone
|
Latviešu
Русский
English
Lietuviškai
Eesti keel
Polski
Français
Deutsch