No kurienes tu nāc, Ziemassvētku vecīt?
Īstenajam Ziemassvētku vecītim jau ir aptuveni 1600 gadu. Ceturtajā gadsimtā Patarā, tagadējā Turcijas teritorijā pie Vidusjūras, dzīvoja kāds jauneklis vārdā Nikolass. Viņš bija ļoti labsirdīgs un dievbijīgs. Jau 17 gadu vecumā viņš bija kļuvis par mūku un Mirras pilsētā sāka studēt teoloģiju. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš tika iesvētīts par bīskapu. Stāsts par šo notikumu saglabājies līdz mūsu dienām.
Līdzko Nikolass bija beidzis studijas, mūžībā aizgāja vietējais bīskaps. Visas apkārtnes bīskapi sapulcējās, lai ieceltu jaunu bīskapu, taču neviena piemērota garīdznieka nebija. Naktī bīskapi sapnī izdzirda Dieva balsi, kurš sacīja: "Lai par Mirras bīskapu kļūst tas, kurš pirmais no rīta ienāks baznīcā." Uztrūkušies no miega, priesteri vēl pa nakts tumsu steidzās uz baznīcu, lai nenokavētu tikšanos ar jauno bīskapu. Pašā rīta agrumā līdz ar pirmo gaismiņu dievnamā ienāca Nikolass, kurš bija devies pielūgt Dievu, kā to bija paradis darīt ikkatru rītu.
Nikolass nāca no bagātas ģimenes, tomēr, saņēmis dāsnu mantojumu, neizlietoja to savām vajadzībām, bet palīdzēja trūcīgajiem, īpaši rūpējoties par bērniem. Viņš dāvināja cilvēkiem naudu un dažādas sadzīves lietas, kuru tiem pietrūka, un centās to paveikt slepenībā, jo nevēlējās izrādīties ļaužu priekšā kā labdaris.
Par notikumu, kas Nikolasu padarīja leģendāru paaudžu paaudzēs, ir daudz nostāstu. Viens no tiem vēsta par kādu nabadzīgu zem- nieku ģimeni, kurā augušas trīs meitas. Tēvs bijis pavisam izmisis, jo nespējis vairs meitenēm sagādāt uzturu. Savās bēdās zemnieks jau grasījies atdot meitas pie svešiem ļaudīm (cita teika stāsta, ka tēvs gatavojies meitenes pārdot verdzībā; vēl pastāv nostāsts, ka meitām nav bijis pūra un tāpēc viņas nav varējušas iziet pie vīra). Kad par to izdzirda Nikolass, viņš tūdaļ nolēma palīdzēt. Kādu vakaru bīskaps ielika maisiņā zeltu un paslepeni atstāja to uz palodzes vecākajai meitai. Nākamajā vakarā zelts tika nolikts vidējai meitai. Bet, kad pienāca jaunākās kārta, logs bija aizvērts, tādēļ Nikolass uzrāpies uz jumta un ielaidis maišeli ar zeltu skurstenī. Kamīnā žāvējušās jaunākās meitas novalkātās kurpītes (citā versijā - zeķes vai zābaciņi), un tās piebirušas pilnas ar zeltu.
Vēl kāda teika vēsta, ka nauda sabērta kurpēs. kas izliktas aiz sliekšņa pie durvīm. Ir arī leģenda. ka Nikolass jau sākumā iesviedis zeltu skurstenī un visas trīs meitas nākamajā rītā atradušas savas kurpes pilnas ar naudu. Zemnieki pateicībā un aizkustinājumā par Nikolasa palīdzību pārstāstījuši šo notikumu no paaudzes paaudzē.
Pēc nāves Nikolass tika kanonizēts (pasludināts par svēto) gan Pareizticīgo, gan Romas Katoļu baznīcā, viņš tiek uzskatīts par bērnu un nabadzīgo aizstāvi, kā arī par jūrnieku un zvejnieku aizgādni. Gandrīz katrā zemē Svēto Nikolasu sauc citādi. Krievijā un daudzviet Eiropā viņu pazīst kā Svēto Nikolaju, holandiešiem viņš ir Svētais Klāss (Sinter Klaas), vāciešiem - Nikolauss, bet amerikāņiem - Santa Klauss.
Kad stāsts par Svētā Nikolasa brīnumaino labsirdību izplatījās aizvien plašākā apkārtnē, ar laiku izveidojās Īpaša tradīcija — 6. decembra, Svētā Nikolasa (Nikolaja) dienas priekšvakarā bērni izlika aiz sliekšņa savus zābaciņus vai piekāra zeķītes pie krāsns, kamīna vai gultiņas, cerot no rīta ieraudzīt tajās dāvaniņas no Svētā Nikolaja. Vācijā, Austrijā, Šveicē un vēl dažās Eiropas zemēs bērni joprojām saņem dāvanas ne tikai Ziemassvētkos, bet arī
6. decembrī, turpretī citviet pasaulē, sākot no 14. gadsimta, dāvanu gaidīšana pārcēlusies uz Ziemassvētku ritu vai arī — kā tas parasts Latvijā - dāvanas tiek dalītas 24. decembra vakarā.
Zeķēs un kurpēs nereti tiek ielikti cukurgraudi, siens vai burkāni. Tie paredzēti Svētā Nikolaja zirgam, kura mugurā viņš dodas pie bērniem.
19. gadsimtā Svētais Nikolass kļūst pazīstams arī Amerikā, kad stāstu par viņu turp aizved imigranti no Holandes. Svētais Nikolass par mūslaikos labi zināmo Santa Klausu pārtapa pēc Klementa Klārka Mūra grāmatas iznākšanas. Darbā, ko sauc "Svētā Nikolaja atnākšana", stāstīts par kādu puisēnu, kurš Ziemassvētkos sastop Svēto Nikolaju. Mūrs aprakstījis, kā Svētais traucies ziemeļbriežu pajūgā, kurā bijis iekrauts milzīgs dāvanu maiss bērniem.
Katra tauta labsirdīgā vīra tēlam pievienojusi pa kādam izskata vai rakstura elementam, devusi vārdu savā valodā, un tā pamazām Svētais Nikolass kļuvis par dāvanu piegādātāju visas pasaules bērniem. Mūsdienās viņu iztēlojamies kā apaļīgu, pavecu, laipnu vīru ar baltu bārdu un sārtiem vaigiem. Viņš tērpies sarkanā mētelī
ar baltām kažokādas apmalītēm. Šo tēlu, izrādās, 1931. gadā radījis mākslinieks Hedons Sandbloms kompānijas "Coca Cola" Ziemassvētku reklāmām. Santa Klausa prototips bijis mākslinieka draugs, kurš izskatījies tāds, kādam jābūt īstam Ziemassvētku vecītim, — labsirdīgs, smaidīgs, veselīgi apaļīgs vecaistēvs. Kad bērni sāka vaicāt, kur Santa Klauss mitinās, tika izgudrota leģenda, ka viņa mājoklis ir Ziemeļpolā, taču apķērīgie bērni nerimās taujāt, labi zinādami, ka Ziemeļpola dabas apstākļi nav piemēroti dzīvei. Tad radās jauns stāsts par to, ka Ziemassvētku vecītis apmeties Somijā — Lapzemē, un, sākot ar 1950. gadu, Santa Klauss sāka pieņemt apmeklētājus Napapiiri pilsētā, bet 1985. gadā Lapzemē atklāja īpašu Santa Klausa biroju, uz kurieni viņam var sūtīt vēstules, kā ari doties apciemot. Ziemassvētku vecīša biroji izveidoti daudzviet pasaulē, arī Latvijā - tas atrodas Liepājas rajona Ziemupē, un arī turp bērni var sūtīt vēstules un pieteikties ciemos.
|
Latviešu
Русский
English
Lietuviškai
Eesti keel
Polski
Français
Deutsch