Iese Zapere

Ziemassvētku pasakas

Noklausīties pasaku – ir viens no mīļākajiem bērnu priekam. Un Ziemassvētkos bērnam jāpastasta labu Ziemas pasaku.

Šajā sadaļā Jūs atradīsiet vislabākos Ziemassvētku stāstus.

Iese Zapere

Kas noplēsīs novembrim pēdējo kalendāra lapiņu, vienīgo, kas vēl slēpj Ziemassvētku mēnesi?

Jaunie Cīrulīši bija sastājušies ēdamistabas kaktā, kur karājās kalendārs, un it kā pa jokam strīdējās par to, kam tiks tiesības atklāt decembri. Vecāki, kas pašlaik brokastoja, pacēla acis:

Zēni, esiet pieklājīgi!

Zēni atkāpās. Mildiņa kalendāru nemaz vēl nevarēja aizsniegt, tātad tiesības noraut lapiņu piekrita abām lielākajām māsām.

Plēsīsim abas reizē! - viņas nolēma.

Parādījās 1. decembris - sarkans, tā bija svētdiena un nevis kaut kāda, bet Pirmā advente! Apzinoties šīs dienas nozīmi, visjaukākā Ziemassvētku noskaņa pārņēma bērnus un ne tikai
viņus vien.

"Tos vārtus veriet, atdariet!" - pēkšņi uzsāka tēvs, un viņam piebalsoja citi. Visi bērni dziedāja līdzi, dažs pirmo, dažs otro balsi. Arī māte dziedāja, bet paklusām.

Cīrulīši bija nodomājuši iet uz baznīcu, un tāpēc bija jāauj kājas. Parasti daži bērni mēdza iet priekšpusdienā, daži atkal pēcpusdienā uz bērnu dievkalpojumu. Šoreiz māte gribēja iet ar tēvu, un bērni, dzīvi sačukstēdamies, vēl apspriedās. Kad vecāki pēc brītiņa saposušies jau stāvēja kāpņu galā, gribēdami atvadīties no palicējiem, izrādījās, ka tādu nemaz nav: visi septiņi bija nolēmuši iet kopā ar vecākiem. Tā vēl nekad nebija bijis!

Dziļš, svētdienīgs miers bija pārņēmis priekšpilsētu, kur ziemas saulītē laistījās sarmotie jumti. Viscaur jautās Ziemassvētku tuvums!

Adventes noskaņa, Ziemassvētku jausmas šodien vējoja arī pa māju. Novembrī, kādam
no bērniem ieminoties par Ziemassvētkiem, māte arvien bija teikusi: - Svētki vēl tālu, par tiem nemaz nerunāsim, citādi mazie taps nepacietīgi. — Tā viņa būtu teikusi arī vēl vakar, bet šodien - šodien sākās Adventa laiks, Ziemas- svētki pa nakti bija pievirzījušies pavisam klāt! Krēslai metoties, māte paņēma Mildiņu klēpī un pati vaicāja:

- Vai tu vēl atceries, Mildiņ, cik skaista bija eglīte?

Jā, to viņa atcerējās it labi! Brāļiem un māsām stāstot par Ziemassvētkiem, viņa droši varēja runāt līdzi, jā, viņas priecīgās gaidas izpaudās gandrīz vai visspilgtāk, jo, kad tā mirdzošām actiņām pieminēja Jēzus bērniņu, visu skati vērsās uz viņu, un, to uzlūkojot, visiem kļuva vēl līksmāk ap sirdi.

Bērni salīda kaktā un, klusā balsī dudinādami, apspriedās, ko viņi varētu vecākiem dāvināt. Naudu viņu dāvanas nedrīkstēja maksāt, jo naudas viņiem nebija. Par dāvanām, kas maksāja naudu, viņi tikai pavīpsnāja: — Nav nekāda māksla ieiet veikalā un kaut ko nopirkt, bet bez naudas dāvināt kaut ko īpatnēju, skaistu un derīgu — tā gan ir māksla! - Jā, jā, tā bija tik grūta māksla, ka apspriedei nemaz nebija gala. Jancis to nemaz»,
nevarēja sagaidīt, jo viņam visu laiku skanēja ausīs: "Tos veriet, atveriet! "