Karolma Hamane - Laura

Ledaini saltais decembra vējš stindzina Laurai seju, pirksti ir stīvi no aukstuma. Pircēju straume viņu ienes rotaļlietu veikalā, no kura pretim plūst patīkams siltums. Pūkaini lācēni ar spožām pogām acu vietās raugās pretī no plauktiem, lelles smaida, it kā jautājot: "Vai tu nevēlētos ar mums parotaļāties?"

Laura māj ar galvu un saka: - Protams, labprāt! - Meitene satrūkstas un paveras visapkārt, bet neviens nav dzirdējis, ko viņa saka. Pērtiķītis nākamajā plauktā šķiet tik dabīgs, ka tūlīt nolēks no plaukta, un tur tas baltais kaķēns... Laura jūtas kā brīnumzemē. Un pēkšņi viņa ierauga putnu - vizuļojošu un krāšņu. Viņš sēž egles zarā, veidots no plāna, mirdzoša stikla. Putns ir brīnišķīgs, šķiet, viņš pat dzied. Ai, kā Laura vēlas šo putnu, bet tas nav nopērkams, jo ir paredzēts Ziemassvētku egles dekorācijai.

-Vai tu ko velies? Laura izbīstas. Viņai blakus stāv pārdevēja.

Es vēlos aplūkot rotaļlietas, - klusi bilst Laura.

Tu drīksti to darīt, — laipni atbild pārdevēja un pagriežas, lai apkalpotu kādu pircēju. Laura brīdi vilcinās, tad ātri paņem putnu no egles zara un iebāž mēteļa kabatā. Pēc mirkļa viņa ir jau uz ielas un steidzas mājup.

Māmiņa cep piparkūkas.

Vai tu vēlies palīdzēt? — viņa uzrunā Lauru.

Jā, protams, - Laura izklaidīgi atbild un ķeras pie darba. Šoreiz ik gadus tik mīļā nodarbošanās prieku nesagādā. Atlikušo dienas daļu putns vēl joprojām ir viņas mēteļa kabatā.

Vakarā Laura to paņem sev blakus gultā. Pirms acis aizveras miegā, viņa noglabā to sava naktsgaldiņa atvilktnē. Naktī meitene sapnī redz krāšņu Ziemassvētku egli, kuras vienā zarā sudraba zvaniņš, bet tam blakus viņām mirdzo šais putns ar atvērto knābi. "Tad putns kļūst dzīvs, izpleš spārnus un kopā ar zvanu skaņām dzied skaistu dziesmu. No rīta Laura atver atvilktni. Putns ir tur. Skolā meitene kļūst nemierīga. Sirdī iezogas bailes - ja nu mamma atrod putnu?

Un pārdevēja veikalā jau, protams, zina, ka Laura putnu paņēmusi. Ilgi viņa veikalā aplūkoja skaisto mantu. Droši vien par to jau ir ziņots veikala vadītājam. Veikala darbinieki pazīst Lauras mammu. Varbūt viņi jau ir zvanījuši uz mājām? Pēc stundām Laura traucas mājup. Viņai ir bail, ka putns tiks atņemts. Un tad meitene zaudē drosmi.

Jo tuvāk mājas, jo soli kļūst lēnāki. Ieejot dzīvoklī, sirds, šķiet, izlēks no krūtīm.

Vai tu esi slima? — jautā mamma. — Tu esi tik bāla.

Laura kaut ko saka par galvassāpēm un bez apetītes cenšas norīt dažus kumosus.

Tad viņa saņem visus spēkus un izlemj nest putnu atpakaļ tur, kur to paņēmusi. Līdzko Laura vēlas aiziet, māte sauc viņu atpakaļ:

- Šodien tu nevari iet laukā, slimam jāliekas gultā.

Nākamajā rītā stundas sākas tikai deviņos, kā katru trešdienu. Laura vēlas vēl pirms stundām aiznest putnu uz veikalu, bet pie mājas durvīm gaida draudzene, lai ietu kopā uz skolu. Laura ņem putnu līdzi. Kaut tik kāds nesaspiestu plāno stikla putniņu vai arī nepaņemtu! Pēc stundām viņa atviegloti uzelpo. Putns vēl ir kabatā sveiks un vesels, bet trešdienu pēcpusdienās veikali ir slēgti.

Beidzot - ceturtdien Laura stāv pie rotaļlietu veikala durvīm. Bailēs sirds gluži vai sastingusi.

Viņa dziļi ievelk elpu un ieiet veikalā. Pārdevēja pašlaik iesaiņo kādai pircējai lelli. Laura steidzīgi dodas starp plauktiem pie Ziemassvētku egles. Tur ir tukšais zars. Uzmanīgi meitene izņem savu dārgumu no kabatas un ieliek tukšajā egles zarā. Kad viņa pagriežas, lai ietu, pārdevēja stāv viņai blakus un smaida.

- Piedodiet, lūdzu, piedodiet, - čukst meitene, un asaras straumēm plūst pār seju. Tad viņa steidzīgi atstāj veikalu. Uz ielas Laura atviegloti uzelpo.

Tagad viņa var gaidīt Ziemassvētkus.

Karolma Hamane - Laura

Edvarts Virza

Vīrs guļ ziemas miegu

Labsirdis kurpnieks