Edvarts Virza

Kad kādu rītu Straumēnu ļaudis skatījās no istabas sliekšņa uz pļavām, kas, rudens lietus pielijušas, viļņoja ezera viļņošanu, tie redzēja, ka spožs ledus sastindzinājis vēl vakar tik nemierīgos ūdeņus. Puikas, aizskrējuši turp, izslidinājās no viena gala līdz otram un, laizdami akmeņus, klausījās, kā tie aizslīdēja, un skaņa ieskanējās un nomira visa ledus plašumā kā vijole, nejauši rokai stīgu aizskarot. Caur ledu, skaidru kā stikls, viņi redzēja dziļumā zāles kustamies un aizšaujamies līdakas zilām mugurām. Tā ziema pirms atnākšanas taisīja sev stipru ceļu, pa kuru iet, un stipru pamatu, kur nosēsties ar visām kupenām.

Reiz Straumēnu saimniece bija aizgājusi uz aku pēc ūdens un, klausīdamās vēja locīto un sasalušo kļavas zaru troksnī, kas grabēja kā neģērēta un sakaltusi teļa āda, skatījās uz laukiem. No ziemeļu puses nāca liels mākonis, tālumā stāvošiem tumšiem priežu mežiem līdzīgs. Sākumā viņa nepiegrieza tam vērību, jo katru dienu tādi padebeši, maurodami melnu vēršu maurošanu, kāpa pret stāvo debesu kalnu. Bet piepeši viņa redzēja, ka no tā atdalījās tālumā it kā baltu baložu pulks, kas, neparastā sajukumā griezdamies, piepildīja gaisu un, nolaizdamies arī uz zemes, padarīja to baltu. Viņai tas atgādināja rudens pirmās dienas, kad bieži vien, nezin no kurienes nākdami, parādās labības augstumā skrejoši tauriņu pulki un, sijādamies kā milti no sietiņa, atkal aizskrien. Tikai tagad tie nebija ne baloži un ne tauriņi, bet sniegs, kas krita, mākonim it kā nejauši pārtrūkstot. Skatīdamās līdzenumā, viņa redzēja baltu svītru izdzēšam lauku pelēkumu. Tā ātri tuvojās, un likās, ka divi ritinātāji, paslēpušies viens vienā, otrs

otrā apvāršņa malā, vēja ātrumā ritina pār klajumu par mājām un kokiem spilgti izbalinātu milzu audeklu. Pie piloša akas spaiņa stāvēdama un ūdens nēšus aizmirsusi, viņa redzēja baltas paliekam tuvāku ēku muguras un kokus pār- vēršamies vienā acumirklī. Te arī pa gaisu skrejoša ābele bij klāt, un nekustēdamās saimniece stāvēja, ļaudama, lai tā apbirdina viņas augumu saviem ziediem.

Atjēgusies un pār aku noliekusies, spaini nogremdējot, viņa ieraudzīja tās dziļumā sevi baltu — it kā līgavas tērpā. Apkārt neko vairs nevarēja labi samanīt, jo sniegs sniga biezs un smags, birdams kā milti no sudmalu zābaka. Trokšņi norima, un pārslas nāca ar tikko dzirdamu sanēšanu, atnesdamas līdz savu siltumu, jo zari bij it kā atmaiguši un noliekušie: lejup, kā noliecas lejup galvas zem svētuma dvesmas. Kājas ejot mīksti iegrima sniegā, un tas gurkstēja lēnu gurkstēšanu. Straumēnu mājas celiņi bij izzuduši un ļaudis, uz sliekšņa iznākuši, skatījās baltajā pagalmā, baidīdamies samīdīt kājām tik piepeši izklāto skaidro paklāju un gribēdami ļaut sniegam kādu brīdi noziedēt. Visiem likās, ka — tikai citādā veidā — ir atgriezušās maija dienas ar pieziedējušiem ķiršiem un ābelēm, kad arīdzan zem tiem varēja staigāt kā zem baltām velvēm. Līdz ar sniegu ieradās arī sniega klusums, un visas kustības palika beztrokšņainas, un vārnas ielaišanos kokā varēja manīt tikai no pārslu nobiršanas.

Baltā sega, kas tagad savienoja mājas ar mājām, savienoja arī cilvēkus, un likās, ka, pa skaidru linu audeklu iedami, tie iekāpj viens otra dvēseles pagalmā ar laipnām valodām.

Karolma Hamane - Laura

Edvarts Virza

Vīrs guļ ziemas miegu

Labsirdis kurpnieks