Sveces

Advente

Sveces

Sveces, ko dedzam Ziemassvētku laikā, nav tikai skaists dekors vai svētku sajūtas radīšanas līdzeklis. Svece ir Dieva gaismas simbols, kas ienāk pasaules tumsā, un, to uzņemot, gaisma vairojas. Adventa vainaga svecēm katrai ir sava īpašā nozīme.

Pirmā svece - cerības gaisma. Tā simbolizē senos pravietojumus par Kristus piedzimšanu.

Otrā svece - Dieva gaismas atspīdēšana naktī, kad piedzima Jēzus.

Trešā svece - spožā gaisma no debesīm, kuras apmirdzēti gani saņēma vēsti par Dieva Dēlu silītē.

Ceturtā svece — Betlēmes zvaigzne, kas atveda Austrumu gudros pie Jēzus.

Sveces lēja jau Senajā Romā. Viduslaikos tās bija visvairāk lietotais apgaismošanas līdzeklis — tās dega gan pilīs milzīgos kroņlukturos, gan būdiņu necilajos svečturos.

Senie latvieši, kuriem gandrīz katrā sētā bija bišu dores, sveces lēja no vaska. Bišu vasks reiz bija Rīgas galvenā eksportprece.

Tā kā vasku sakrāt un attīrīt nebija viegli, tas maksāja ļoti dārgi, tālab sveces tika gatavotas arī no aitu taukiem. Vaska sveces izmantoja tikai svētkos. Līdz 18. gadsimta beigām sveces pār- svarā tika gatavotas pašu saimniecībā, jo nebija tik liela pieprasījuma, lai tās ražotu vairumā.

Pirmās stearīna sveces, kuras bija daudz lētākas par vaska svecēm, Eiropā parādījās ap 1818. gadu, kad sāka izplatīties Ziemassvētku eglīšu rotāšanas tradīcija. Pirmās parafīna sveces tika izgatavotas ap 1830. gadu, un tad aizsākās to masveida ražošana arī Rīgas uzņēmumos.

Bišu vasku ražo medus bites. No vaska tiek veidotas sešstūrainas kanniņas - šūnas -, kurās bites uzglabā medu ziemai. Vaska sveces deg ilgāk nekā parafīna sveces, turklāt, tām degot, iztvaiko vaskā esošās ēteriskās eļļas. Vaska sveces attīra gaisu un iznīcina nepatīkamu aromātu, piepildot telpu ar medus un propolisa smaržu.

Sveces gatavoja divējādi - lejot formiņās vai mērcējot daktis. Senie latvieši izmantoja pašgatavotas koka formas. To darināšanai lietoja koku, kas ilgāk saglabā siltumu, - egli, priedi vai bērzu. Daktis tika gatavotas no lina diegiem (vēlāk - kokvilnas), tās nedrīkstēja būt ne pārāk smalkas, ne rupjas. Ja dakts par tievu, liesmiņa būs maza un var apdzist, daktij peldot izkusušā vaska šķidrumā. Ja dakts par resnu, vasks kusīs pārāk ātri un veidos notecējumus.

Darinot sveces ar mērcēšanas paņēmienu, pie kociņa piesēja vairākas daktis, lai vienlaikus sanāktu vairāk sveču. Trauka apakšā, kurā nodomāts daktis mērcēt, ielēja karstu ūdeni, pa virsu uzlēja izkausētu vasku (vai taukus). Kociņu ar daktīm mērcēja vaskā, pēc tam atstāja, lai vaska kārtiņa piekalst jeb apsalst, pēc tam turpināja mērcēšanu — vairākas reizes, līdz sveces ieguva vajadzīgo resnumu. Kad sveces bija gatavas, tās nogludināja uz galda, paviļājot ar rokām.

Ar liešanas paņēmienu sveces var izgatavot visai ātri arī mūsdienās pašu spēkiem - vajadzīgs parafīns (der arī jau gatavas sveces), to izkausē katliņā ūdens peldē uz lēnas uguns un pēc tam ielej formiņā, kurā ielikta dakts. Lai dakts nenogrimtu, to piesien pie kociņa vai zīmuļa, kuru uzliek uz formiņas malām. Par formiņu der visdažādākās lietas, sākot ar stikla vai plastmasas glāzēm un beidzot ar tualetes papīra rullīša kartona turētāju. Jārēķinās vien ar to, ka pēc parafīna sacietēšanas formiņa būs jāsaplēš.